Elzai Rudenājai 110

(1911.gada 23.maijā Lazdonas pag. “Midzeņos” – 1998.gada 12.janvārī )   

    Elza Kārļa meita, dzimusi Rozenberga, dzimusi 1911.gada 23.maijā kalpu - laukstrādnieku ģimenē. Izglītību ieguvusi Lazdonas pamatskolā un Lazdonas draudzes skolā, pēc tam skolojās Madonas vidusskolā, kuru pabeidza 1930.gadā. Pēc vidusskolas mācības turpina Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā. Augstskolā E.Rudenāju aizrauj profesora Franča Baloža arheoloģijas lekcijas, bet darbs  Pieminekļu valdē, dalība arheoloģiskajos izrakumos Daugmales, Talsu un Jersikas pilskalnos un vairākos senkapu laukos, iespēja doties palīgā uz Pieminekļu valdei blakus esošo Vēstures muzeju, nostiprina E.Rudenājas galvenos mērķus – strādāt muzejā, vēlme saglabāt savu kultūras mantojumu, tradīcijas nākamajām paaudzēm un šo mantojumu parādīt plašākai sabiedrībai.
    Tieši Elzai Rudenājai 1944.gada 20.septembrī piedāvā vadīt tikko izveidoto Madonas novadpētniecības muzeju. Lai gan ceļš uz muzeja atvēršanu Madonā un vēl Otrā pasaules kara beigās nebija viegls.
    Jau vācu okupācijas laikā Elza Rudenāja strādāja bankā, kas toreiz saucās Madonas Finansu kase. Mainoties varām 1944.gada rudenī, Finansu kase kļuva par PSRS Valsts bankas Madonas nodaļu. Tomēr bankas darbs Rudenājai nelikās saistošs, lai arī tika piedāvāts algas pielikums un amata paaugstinājums. Darbs bankā tika nomainīts uz iespēju kļūt par Madonas muzeja pirmo direktori, kurā E.Rudenāja nostrādā 46 gadus līdz 1990.gadam.
    Ar aizrautību un vēlmi saglabāt kultūras mantojuma vērtības, Elza Rudenāja dodas uz Cesvaines pili, uz bijušo skolas muzeju, kas kara laikā ir izpostīts. E.Rudenāja ar riteni, braucot neskaitāmas reizes, saglābtās vērtības nogādāja no Cesvaines Madonas muzejā. Kā notika priekšmetu pārvešana, lasām viņas atmiņās:
    “Latvijas brīvvalsts laikā Cesvaines pilī bija labs un bagāts skolas muzejs, ko ar Cesvaines vidusskolas skolēnu palīdzību bija savācis un iekārtojis skolotājs Nore. Par pirmo uzdevumu atzinu — pārbaudīt, kas noticis ar muzeju. Šādā nolūkā ar velosipēdu devos ceļā uz Cesvaini. Šis brauciens bija baigs. Cesvaines apkārtnē bija notikušas sīvas kaujas. Apmēram kilometru no Cesvaines ceļa abās pusēs un piegulošajos laukos gulēja vēl nenovākti vācu un padomju karavīru līķi. Kaut baigi, bija vien jābrauc pa šo “miroņu gatvi”. Mani stiprināja doma par muzeju Madonā.”
   Garie mūža gadi aizvadīti spraigā darbā. Bija jāveic saimnieciskie un celtniecības darbi Madonā. Madonas muzejam bija vairākas filiāles - Ērgļos tapa R.Blaumaņa „Braki” un brāļu Jurjānu „Menģeļi”, bet Meirānos - Jānim Zāberam. 1984.gadā Madonā muzejam izveidoja plašu piebūvi un iekārtoja plašas izstāžu zāles (arhitekte Rudīte Lipore), kas aizvien skaitās vienas no labākajām Vidzemē. Elza Rudenāja bija sava darba entuziasts, ar aizrautību rajonā tika rīkotas Mākslas dienas, plašu skanējumu guva Emīla Dārziņa un Viļa Plūdoņa simtgades sarīkojumi, R.Blaumaņa, brāļu Jurjānu un Zābera atceres sarīkojumi.
    1995.gada 3.maijā Elzai Rudenājai tiek piešķirts ІV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. Šis Triju Zvaigžņu ordenis ir apliecinājums, ka Elzas Rudenājas mūža darbs dzinis dziļu, taisnu vagu latviešu tautas kultūras līdumā. Par Rudenājas mīlestību pret muzeju liecina viņas pašas pierakstītais: “Muzeja direktore — tas nebija tikai mans amats, bet dzīve. Mana dvēsele bija tur. Ar to es varbūt sagrēkoju attiecībā pret māju, ģimeni, meitai daudz ko atrāvu, bet muzejs bija mana dzīve. Un vēl tagad ir.”
    E.Rudenāja mira 1998.gada 12.janvārī, apglabāta Praulienas pagastā Vistiņlejas kapos.